Vēlos pastāstīt, kā radās mūsu pirmais krēms no visa UNIKUM zīmola pārsteidzošā klāsta… Spriežot pēc jautājumiem, kas tiek uzdoti, daudziem cilvēkiem tas ir interesanti.
Latvijā, 70 kilometru attālumā no pilsētas, kurā mēs šodien dzīvojam, ir lauku sēta. Manu senču īpašums. Es tur savulaik pavadīju savu agrīno bērnību un jaunību. To uzcēla mani vecvecāki. Es joprojām, kad es tur nokļūstu, nesaprotu – kā????? Kā to visu iespējams uzbūvēt ar četrām rokām????
Vectēvs mēdza atkārtot iecienītu teicienu – “brokastis ir jānopelna…”, un viņš to burtiski ievēroja visu mūžu. Pulksten 5 no rīta viņš jau strādāja. Laukā, darbnīcā, stallī… Pirms pulksten 10. neēda brokastis.
Stallis ir ēka , kur sākās celtniecība. Kad vecvecāki saņēma zemes gabalu, viņi sāka zemi apstrādāt un sēt. Un ar to nepietika, lai atbrīvotos no celmiem un kokiem, kas traucēja. Tuvējā mežā bija liels laukakmens, no kura vectēvs uzcēla stalli. Kur viņi kādu laiku arī dzīvoja, pārcēlušies no zemnīcas, kas bija viņu pirmais jumts virs galvas… Kas ir bijis Baltijā un Eiropā, te var redzēt daudz šādu ēku. Sienas ir veidotas no akmeņiem un laukakmeņiem. Koka ir tikai jumts un starpstāvu griesti. Bet ārējā siena vienmēr ir gluda. Šādā veidā milzīgie granīta bloki tiek vienmērīgi sadalīti. Un gandrīz ideāli sader kopā.
Es nevaru iedomāties, ka man iedotu zirgu un lāpstu un atstātu mani atklātā laukā… Es nedomāju, ka es to būtu izdarījusi… Mans vectēvs un vecmāmiņa vilka milzīgus laukakmeņus no laukiem uz topošās celtniecības vietu. Vectēvs ar rokām (!!!) izurba tajās caurumus saskaņā ar loģiku, ko viņš vienīgais zina un saprot. Un iedzina tajos koka ķīļus. Pēc tam es katru dienu laistīju. Koks uzbrieda un saplēsa akmeni gar līniju, ko bija noteicis celtnieks. Šādi tika sagatavots būvmateriāls. Redzot paveikto darbu apjomu, es domāju, gadiem ilgi…
Atsevišķs stāsts ir šādu “ķieģeļu” pacelšana līdz otrajam, trešajam un augstākajam mūra līmenim… Šim nolūkam tika uzbērts zemes vaļņus, un sagatavotie laukakmeņi tika vesti augšup, arvien augstāk un augstāk. Savienošana ar mūri. Tiešām milzīgs uzdevums! Vēlāk tika uzcelta pat pēc mūsdienu standartiem milzīga māja.
Es un mani vecāki agri pārcēlās no lauku saimniecības uz pilsētu. Uz māju, kurā tagad dzīvojam. Un saimniecībā tagad pieder mūsu radiniekiem. Es ļoti vēlējos mājās atvest kādas piemiņas lietas. Mana vectēva galdnieka un atslēdznieka darbarīki, lāpsta, ar kuru vecmāmiņa izņēma maizi no maizes krāsns, un citi priekšmeti, kas sasilda sirdi un dvēseli. Viņi visi atceras, cik siltas bija mūsu strādīgo vecāku un vecvecāku rokas. Pulēti līdz spīdumam. Grūtā zemnieka dzīvē… Tāpēc mēs savācām dažas lietas un atvedām tās atpakaļ, pēc tam, kad nebija vairs mūsu vecvecāku. Viss ir atradis savu īsto vietu. Gan atmiņas, gan stāsts, gan lietas.
Vectēva taisītajā galdiņā atradās arī veca Bībele. Latviešu valodā, vecajā drukā. Protams, mēs to paņēmām līdzi. Tikai vēlāk, mājās, šķirstot grāmatu, mēs atklājām, ka pēdējā lappuse ir citāda! Acīmredzot to nebija veidojuši iespiedēji, bet kāds to izdarījis vēlāk. Uz to norādīja lapas izmērs, papīra tekstūra, biezums. Un, protams, īpaši interesanti bija tas, kas uz tās bija uzrakstīts! Nevis blēņas, bet skaidri šifrēts teksts!
Turpinājums…
Autori Iveta Lapsele &Maxim Sputai